Vieta, kur paliek "vēlāk" ; Zīmulis, kas baidījās kļūdīties ; Gulta, kas sapņoja par ceļojumiem ; Vārds, kas iestrēga kaklā ; Durvis, kas baidījās atvērties ; Upes nāriņas dimanti ; Miks un vieta, kur paliek domas ; Miks un dusmas, kas nemācēja aiziet ; Sīpolsieviņas īpašie sīpoli ; Ideja par sūcammašīnu ; Mīlestība, kas baidījās teikt: "Es tevi mīlu" ; Slepenā istabas rūķa noslēpums ; Sapnis, kas aizmirsa pamosties ; Spogulis, kas negribēja rādīt visu ; Laiks, kas gribēja palikt tagadnē ; Mežs, kas slēpa savus noslēpumus ; "Paldies", kas negribēja būt pārāk mazs ; Kopīgais pleķītis uz dīvāna ; Nepastāstītā pasaka par nogurumu, kas baidījās, ka viņu pārpratīs ; Satraukums, kas kļuva drošāks ; Robeža, kas baidījās būt stingra ; Sirds, kas gribēja būt vienīgā ; Ābele un tās sēklas.
"Pārfrāzējot slaveno cilvēkēdāju Šreku, varētu teikt, ka pasakas ir kā sīpoli. Un ne jau tāpēc, ka no tām jāraud, bet tāpēc, ka tām ir slāņi. G. Rubeņa pasakās slāņi klājas pāri slāņiem. Tētis stāsta bērnam pasakas. Tas varētu būt konkrēts tētis, kas strādā pie datora, un konkrēts bērns, kam nenāk miegs. Viņi ik pa brīdim sastopas un ceļo tēta uzburtā neierobežotas fantāzijas pasaulē, runājot par bērna ikdienas lietām. Taču Georgs šīs pasakas pārceļ citā līmenī. Bērns nav Jānis vai Elza, un tētis nav Georgs vai Andris. Viņi ir Bērns un Tētis. Šajā vispārinātajā līmenī Bērns uzticas, mācās, grib saprast. Tētis palīdz, atklāj un skaidro. Bērnā un Tētī - katrā atsevišķi vai abos kopā - lasītājs pazīs sevi, apzinoties, ka Tētis arī meklē atbildes un skaidrojumus ceļā pie Bērna, kas varbūt ir (vai nav) viņš pats." Klāvs Sedlenieks.
Pasūti grāmatu ŠEIT