Vecumu dzelzceļa stacija
Vecumu dzelzceļa stacijas vēsture
Vecumu stacijas vēstures sākums saistās ar 1891.gadu, kad sāka būvēt dzelzceļu Pitalova – Sita. Sliedes tika liktas caur Marienhauzenas muižai piederošajiem mežiem, lai vieglāk varētu izvest un pārdot kokmateriālus. Pirmā Vecumu stacijas ēka tika uzcelta 1902.gadā, un tā atradās tikai 6 km attālumā no Marienhauzenas (Viļakas) muižas. Tāpēc arī Vecumu stacijas pirmais nosaukums ir Marienhauzena. Pati dzelzceļa būve turpinājās līdz 1906. gadam un deva apkārtnes vīriešiem labi nopelnīt. Šī dzelzceļa kopgarums bija 67 km. 1906.gada pavasarī no Pitalovas gala gāja pirmais vilciens – lokomotīve ar 3-4 vagoniem. Marienhauzenas stacija bijusi neliela koka ēka, būvēta nocirsta meža vidū, ap staciju bija redzami vienīgi celmi. Milzīgie Marienhauzenas muižas meži deva lielus ienākumus, tādēļ grāfi pievērsa lielu uzmanību savu mežu kopšanai un izstrādei: tika veikta purvu nosusināšana, izrokot daudz un lielus grāvjus, kā arī citi darbi.
1920.gada janvārī spraigas atbrīvošanas cīņas notika Marienhauzenas stacijas apkārtnē. Šeit sarkanarmiešus atbalstīja no Pitalovas pa dzelzceļu atvestie papildspēki. Situāciju glāba 8. Daugavpils kājinieku pulka velosipēdistu rota, kura iekļuva ienaidnieka aizmugurē un sāka jaukt sliedes. Sarkanarmijas karaspēka komandieri saprata, ka viņu vilcienam aizmugurē notiek dzelzceļa demontāža. Bruņuvilciens aizbrauca atpakaļ uz Pitalovu. 10.janvārī Latvijas brīvības cīnītāji ieņēma Marienhauzenas staciju. Sīvas kaujas vēl turpinājās 11. un 12. janvārī, kamēr izdevās krietni pavirzīties Pitalovas virzienā (vairāk Rimanta Ziedoņa grāmatā “Austrumu robeža” –“Robežcīņas”, 212.lpp.)
1921.gadā Marienhauzenas staciju pārdēvēja par Vecumu staciju. Stacijas nosaukums tika paņemts no kādas vietējās lauku mājas nosaukuma. Vācu okupācijas laikā stacija atkal tika pārdēvēta par Marienhauzenu.
Latvijas brīvvalsts laikā tika uzbūvēta koka vienstāvu stacijas ēka /no Wikipēdijas/.
Latvijas Valsts aizstāvji bija nosargājuši Latvijas valsts neatkarību. Pēc Latvijas Satversmes sapulces pieņemtā zemes iekārtas likuma tika sadalīta arī milzīgā Marienhauzenas muiža, un apkārtnes bezzemnieki un sīkzemnieki dabūja zemi īpašumā par samērā zemu samaksu. Priekšroka tika dota tiem pilsoņiem, kas bija cīnījušies par Latvijas brīvību un ģimenēm, kuru piederīgie krituši šajās cīņās, arī Latgales partizānu pulkā. Jaunsaimnieki ņēma bankās kredītus, jo bija vajadzīga nauda. Viens no galvenajiem ienākuma avotiem bija lini, un jau 1924.gadā Vecumos atvēra a/s (akciju sabiedrību) “Šķiedra” kantori, kas nodarbojās ar linu un citu lauksaimniecības ražojumu iepirkšanu. Uz Vecumiem 1925.gadā uzbūvēja grantētu šoseju (8,5 km), jo visas kravas pienāca un tika sūtītas prom pa dzelzceļu, un labs ceļš uz staciju bija ļoti vajadzīgs.
1929.gadā Vecumu stacijā strādāja 3 pārmijnieki, dežūrēja pa 16 stundām no vietas, četras dienas pēc kārtas. No 1935.gada stacijas darba laiks bija no 8 – 17:00. Arī Viļakas transporta kantoris piegādāja un nosūtīja preces caur Vecumu staciju. 1936.gada septembrī tika veikti 602 sūtījumi, 1937. gada septembrī - 773 sūtījumi. 1938.gadā par stacijas priekšnieku sāka strādāt Jānis Vaskis.
1941.gadā represijas turpinājās arī pēc 14.jūnija, līdz pat brīdim, kad sarkanās armijas daļas atstāja attiecīgo apdzīvoto vietu. 23. jūnijā arestēja četrus Vecumu stacijas dzelzceļniekus: stacijas priekšnieku Jāni Vaski un stacijas apkalpi - Marjanu Dubkeviču, Jāni Lapiņu un Antonu Gaiduku. Viņi nonāca Vologdas cietumā Nr.1. J. Vaskis un A.Gaiduks nomira cietumā pirms lēmuma par sodīšanu ar nāvi saņemšanas. M.Dubkevičam nāves spriedums tika izpildīts 7.jūlijā, J.Lapiņš nomira nometnē. Viņus rehabilitēja 1989.gadā.
Vecumu stacija saistās ar skumjāko lappusi Latvijas tautas vēsturē. 1949.gada martā padomju varas aktīvisti uz Vecumu staciju no tuvākas un tālākas apkārtnes saveda nevainīgus cilvēkus, lika tiem sakāpt lopu vagonos, ar kuriem tos izveda uz Sibīriju. 1949.gada 25.marta deportāciju laikā no Viļakas pagasta vien izsūtīja 439 cilvēkus (gandrīz tikai lauku iedzīvotājus). Iebaidītie zemnieki, kuri netika izsūtīti, burtiski sabēga kolhozos.
Vecumu ciema attīstība un Vecumu stacijas vēsture pēc Otrā pasaules kara un padomju varas gados.
Līdz ar lauksaimniecības kolektivizāciju 1949.gadā tika likvidēta arī pagastu sistēma – pagastus pēc Krievijas parauga nomainīja ar ciemu padomēm. 1945.gada 30.martā Abrenes apriņķa izpildkomitejas sēdē tika izveidotas un apstiprinātas ciema padomes. Robežas ciema padomēm parasti noteica kolhoza izmēri, bet kolhozi, vismaz mūsu pagastā, sākumā bija ļoti mazi. Mūsu tagadējā pagasta robežās tika izveidotas trīs ciema padomes: Kazukalna (231 saimniecība), Vecumu (231 saimniecība) ar centru Vecumu stacijā un Kozīnes (228 saimniecības) ciema padomes. Vēlāk visas šīs trīs ciema padomes apvienoja vienā - Vecumu ciema padomē. Tajā iekļāva 690 mājsaimniecības ar 2990 iedzīvotājiem. Sāka veidoties Vecumu ciems. Tika atvērtas pirmās padomju iestādes. 1949.gadā pēc Vecumu ciema padomes lēmuma Vecumu ciemā sāka darboties bibliotēka. Atvērta tika arī Vecumu skola. Pasta pakalpojumus ciema iedzīvotāji varēja saņemt jau no 1941.gada. Par pasta pirmo priekšnieci strādāja Tekla Vancāne. 1946.gadā tika atvērti pasažieru autobusu maršruti: Viļaka – Vecumi, Viļaka – Balvi.
Koka stacijas ēka (uzcelta starpkaru periodā) tika nopostīta Otrā pasaules karā, rodas jautājums – kurā ēkā pēc kara un pirmajos padomju gados (līdz 1960.gadam, kad uzcēla jauno ķieģeļu divstāvu stacijas ēku) atradās Vecumu stacija? Jo fiksētajās vēstures liecībās ir šādas ziņas, ka, piemēram, 1948.gadā par stacijas kasieri strādājusi Zinaīda Stepanova. Vecumu ciema padome izveidota ar centru Vecumu stacijā. 1954.gadā par Vecumu stacijas kioska vadītāju strādājis Zitāns.
Palielinoties pasažieru skaitam Vecumu stacijas uzgaidāmās telpas bija kļuvušas par šauru, tās neapmierināja arī dzelzceļa darbinieku prasības. 1960.gadā laikrakstā “Balvu Taisnība” G.Caunes rakstā “Pamati jaunajai stacijas ēkai” varam izlasīt iepriekš minēto un sekojošu informāciju, ka Vecumos ieradušies Šķirotavas stacijas celtniecības nodaļas strādnieki, lai laukumā starp veco stacijas māju un dzelzceļa sliedēm liktu pamatus jaunajai stacijas ēkai. Tā 1960.gadā tika uzbūvēta un ekspluatācijā nodota divstāvu silikātķieģeļu ēka, kurā bija darba istaba, uzgaidāmās telpas pasažieriem un dzīvokļi dzelzceļnieku ģimenēm. 1960.gadā par stacijas vadītāju strādājis Jakovļevs, stacijas dežurants bija Jānis Kokorevičs, bet vecākais pārmijnieks Andrejs Petrovskis. 1969. gadā par stacijas priekšnieku sāk strādāt Jānis Larionovs, no 1981. gada operatore Antoņina Smirnova. Dzelzceļnieku dzīvokļos dzīvoja Smirnovu, Čuļkinu un Andrejevu ģimenes.
Vecumu ciemā (bijušajā skolas ēkā-?) darbību uzsāka klubs, kurā ne tikai svinēti pilngadības, bērnības un citi svētki, bet tika rīkoti arī deju vakari un rādītas filmas. Un ballēs par apmeklētāju trūkumu nevarēja sūdzēties. Liels pulks dalībnieku sanāca no Vecumu ciema tālākas un tuvākas apkārtnes, jo tajos gados n-tos km atnākt kājām to dienu jaunietim tāds nieks vien bija. Uz pasākumu ar vilcienu ieradās ballētāji no citām vietām – Balviem, Kupravas, Žīguriem no Rīgas gala, bet ap plkst. 23 Vecumos ieradās jaunieši no otra gala - no Nosovas un Pitalovas. Balle pa īstam tikai varējusi sākties, kad bija pienācis vilciens. 60-gadīgie un vecāki cilvēki, kas tad bija jauni, atceras, ka ballēs bieži veidojušies konflikti un nereti tie pārvērtušies kautiņos. Ar vilcienu tika atvestas arī filmas, kas tika rādītas vietējā klubā. Jaunieši vilcienu izmantojuši ne tikai kā transportlīdzekli izklaides vietu apmeklēšanai, bet ar vilcieniem brauca uz attālākām mācību iestādēm. Vienkāršāk nokļūt savās mācību iestādēs tiem jauniešiem, kuriem nevajadzēja pārsēsties, piemēram, tie kas mācījās Rīgā, bet tiem jaunajiem cilvēkiem, piemēram, kas mācījās Daugavpils augstskolā, Višķu sovhoztehnikumā, sākumā ar vilcienu bija jāaizbrauc uz Pitalovu un tur jāpārsēžas vilcienā, kas kursēja uz Daugavpili. Uz vilcienu reisiem ar maršruta autobusiem tika atvesti pasažieri no citām apdzīvotām vietām – no Viļakas un Rekovas.
Ar vilcienu tika atvestas ne tikai filmas, bet 1 reizi mēnesī arī vagons ar pārtikas produktiem: maizi, putraimiem, miltiem, cukuru, sāli un visdažādākajām saimniecības precēm. Pārslēdzot sliežu pārmijas, vagons tika novietots uz sliedēm, kas netraucēja citai vilcienu kustībai. Stacijā šis vagons atradās kādas divas diennaktis. Preču iegādē priekšroka tika dota dzelzceļnieku ģimenēm, tad preces varēja iegādāties pārējie iedzīvotāji. Vēlāk Vecumu ciemā tika atvērts veikals. Maizi no Rīgas atveda biežāk - 2x nedēļā.
Vecumu ciemā ( XX gs. 60-to gadu beigās vai 70-to gadu sākumā -?) tika izveidota naftas bāze. Uzstādītajās lielajās cisternās tieši no vilcienu vagoniem pārsūknēja naftas produktus. Naftas bāzē tika izveidots autocisternu parks, kas izvadāja degvielu pa visu Balvu rajonu. Arī tāda neliela organizācija kā naftas bāze piesaistīja Vecumiem jaunus un enerģiskus ļaudis.
Ar preču vilcieniem Vecumu stacijā tika piegādātas lauksaimnieciskajai ražošanai un saimnieciskajai dzīvei vajadzīgās preces: akmeņogles, naftas produkti, fosfāts, kālijs, sērskābes amonijs. Tika celtas noliktavas, kur to visu uzglabāt.
Tātad XX gs. 60-tajos un 70-tajos gados Vecumu ciems ar staciju bija vietējās apkārtnes saimnieciskās un kultūras dzīves centrs, un tiešām dzīve šeit “mutuļoja”.
80-tajos gados 3 km attālumā no Vecumu ciema sāka veidoties padomju saimniecība “Vecumi”.
Lielsaimniecības centru izveidoja apdzīvotā vietā “Borisova”, jo tur pastāvēja “Marienhauzenas” pusmuižas (foļvarkas) fermu komplekss ar pamatīgām akmens sienām, ko ātri varēja pielāgot darbnīcu, noliktavas, klēts vajadzībām. 1983.gadā sāka strauji veidoties Borisovas ciems, kas bija nopietns konkurents Vecumu ciema attīstībai. Borisovā uzcēla 10 līvānu tipa mājas, administratīvo ēku un ražošanas būves. 1985.gadā ekspluatācijā nodeva trīs stāvu 18 dzīvokļu māju un vēl 5 līvānu mājas. 1988. gadā uz Marienhauzenas pusmuižas pārvaldnieka mājas pamatiem uzceltajā ēkā atvēra tam laikam modernu kultūras namu, un Vecumos klubs beidza pastāvēt. 1989.gadā no Vecumu ciema uz lielsaimniecības centru Borisovā pārcēlās bibliotēka un vietējā izpildvara – Vecumu ciema izpildkomiteja, dažus gadus vēlāk – arī pasta nodaļa.
Vecumu stacija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Naftas bāze kļuva par Gulbenes filiāli, līdz valdības pārstāvji secināja, ka tās uzturēšana ir nerentabla, un naftas bāze tika likvidēta. Iekārtas tika izdalītas citām naftas bāzēm; sūkņi, vadi tika vienkārši izvazāti, lielās tvertnes izmantoja saimniecība šķidro minerālmēslu glabāšanai (no Georgija Logina atmiņām). Dažus gadus vēlāk, sākoties naftas produktu krīzei, gan rajona vadība, gan vecumieši saprata, ka pašiem sava naftas bāze itin labi būtu noderējusi. Vecumu ciems palika bez iestādēm. Darba vietas zaudējot, iedzīvotāji aizbrauca no Vecumiem. 2000.gadā Vecumos bija palicis tikai veikals.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vecumu stacija kļuva par robežstaciju, no 1993. gada līdz 2001.gada 1.jūlijam kursēja pasažieru vilcieni Rīga – Pļaviņas – Gulbene – Vecumi. Vienīgā Vecumu dzelzceļa stacijas darbiniece ir Antoņina Smirnova, kas strādā tikai uz pusslodzi. Antoņina gan uzkopa dzelzceļa staciju, kontrolēja sliežu stāvokli, nepieciešamības gadījumā arī pārslēdza sliežu pārmijas. Parasti stacijā bija ieradušies ne vairāk kā viens, divi braukt gribētāji. Braukšanas biļetes pasažieri iegādājās vilcienā. Dzelzceļa sliedes uz Krievijas pusi tika slēgtas. Antoņina Smirnova stāsta: “ Vismaz 10 gadus par dzelzceļa staciju neviens nav interesējies. 28 gadus esmu nostrādājusi dzelzceļā, tāpēc varu salīdzināt un sekot līdzi pagasta attīstībai. Ja pirms 15 – 20 gadiem Vecumos dzīve kūpēja, tad tagad tā plēn. Naftas bāzē vējš svilpo, pasta un pagasta ēka pārcelta uz Borisovu…” (“Vaduguns” -2000.gada 13.septembris). Maršruta autobuss kursēja 2x dienā, izņemot brīvdienas.
2001.gada 1.jūlijā Vecumos iebrauca pēdējais pasažieru vilciens Rīga – Vecumi. 2002.gadā 2.augustā dzelzceļš tika oficiāli slēgts. Sliedes demontēja 2009.gadā.