Dzeja

Ar Krišjāņu pagasta iedzīvotāju dzeju var iepazīties un palasīt Krišjāņu bibliotēkā!

Pēteris Kalniņš

Dzimis 1904. g ada 1. novembrī Krišjāņu pagasta "Žogos" (toreiz Tilžas pagasts) zemnieku Māras un Meikula Kalniņu ģimenē kā trešais bērns. Pēc vietējās pamatskolas beigšanas, zēnu vilina tālajā Latgales malā neredzētais vilciens, par kuru dzirdēts no pieaugušajiem. Viņš grib mācīties dzelzceļnieku skolā. Uzzinājis, ka tāda skola ir Daugavpilī un saņēmis vecāku atļauju, Pēteris dodas uz turieni. Pēc skolas beigšanas seko dienests Latvijas armijā turpat Daugavpilī. Pēc armijas jaunietis gribētu mācīties tālāk, bet vecāku rocība to neļauj. Palīgā nāk vecākais brālis Antons. Ar viņa atbalstu Pēteris studē mehāniku Latvijas Universitātē. Studiju laikā viņš apgūst franču un angļu valodu. Interesē arī literatūra. Pēc studiju beigšanas strādā VEF-ā. Ir satikta Rīgas meitene Marija, ar kuru kopējas nākotnes ieceres. Strādājot Rīgā, Pēteris plāno palīdzēt vecākiem uzcelt jaunu māju, atlīdzināt parādu brālim Antonam, taču 1940. gads pārvelk svītru visiem nākotnes nodomiem. 1943. gadā Pēteris Kalniņš brauc uz tēva bērēm. Tā ir pēdējā reize, kad viņš ir Krišjāņos un tēva mājās. 1944. gada pavasarī Pēteris un Marija Kalniņi atstāj dzimteni ar cerību drīz atgriezties. Sākas bēgļu dzīve gan Eiropā, gan vēlāk Amerikā, Kolorado štata - Denverā. Tur arī paiet viņa turpmākie mūža gadi. Sarakstīšanās ar dzimtenē palikušajiem līdz sešdesmito gadu beigām ir liegta, bet pēc tam sarakstījies ar mājiniekiem, rakstot un sūtot vēstules ar fotokartiņas. Vien dzejoļos stāstos un pārdomās var aizceļot uz dzimto pusi, paciemoties pie mīļajiem cilvēkiem.1969. gadā žurnāls "Dzeive" publicē Pētera Kalniņa rakstu par savu dzimto pagastu-„Tiļžas pogosts”. Trimdas latgaļu presē parādās viņa dzejoļi, kāds stāsts vai ludziņa latviešu bērniem. Viņa literārais devums nav sevišķi liels, un stingrs kritiķis teiktu - ne sevišķi vērtīgs, taču viņš ir devis savu artavu latgaliskās vides saglabāšanā tur - tālu svešumā. Pēteris Kalniņš izdevis divus dzejoļu krājumus: "Blāzma" (1971) un "Pasaules vārtos"(1975). Ir bijusi doma sakārtot un izdot vēl divus, bet acis aizvērušās uz mūžu, tā dzimteni arī neieraugot. Pēteris Kalniņš miris 1988. gada 29. oktobrī ASV.

Dzeja

ATMIŅAS

Pōri yudinim lelym un vardūšom jyurom,

Tu trauci pylns ryup'u namīra dzeits,

Cereibu laivā ar pacaltom burom,

Naziņā byudams kaids nōkamais reits.

Uz jaunu krostu tu mīreigi dūdīs,

Kur dzeivi bus sōkt, jaunas takas tur meit,

Un naveiksmu rāgu uz myužim prūm dzeit.

Nu velteņūs meikstūs sylst tovas kōjas,

Bet tys ir par moz, lai remdeitu sōpes,

Te nav tova dzimtine, - nav tāva mojas ..

Lai atpakaļ pagrīžam vēstures rotu,

Uz raibu pagōtni pamatom skotu,

Gar acim mums pazib daudz spūkaiņas ainas,

Un līkās, kod vyss tys nu pagōtnes senōs

Šys atmiņu tāls, teik spūdrynōts, barzts,

Uz tū nu lai šudiņ skots myusu vārsts!

***

Natālija Zdanovča

Dzimusi 1916.gada 1.augustā Abrenes apriņķa (pēc vecā administratīvā iedalījuma) Tilžas pagasta Buku mājās. 1941.gadā beigusi Rēzeknes Valsts Skolotāju institūtu, iegūstot augstāko izglītību ar tiesībām mācīt visus mācību priekšmetus. Pedagoģiskais darba stāžs 45 gadi. Mācījusi latviešu, angļu valodu, muzikālo audzināšanu, vadījusi skolēnu kori un dramatiskos skolēnu un pieaugušo kolektīvus. Strādājusi Krišjāņu, Purviņu pamatskolās Balvu rajonā un Vecstrūžānu pamatskolā Rēzeknes rajonā. 1956.gadā darba gaitas turpina Balvu rajona Bērzpils vidusskolā, mācīja angļu valodu divdesmit deviņus gadus.

Blakus skolotāja darbam Krišjāņos un Purviņās nodibinājusi un vadījusi ciema dramatisko pulciņu. Šajā laikā iestudētas un izrādītas Elīnas Zālītes „Vārds sievietēm”, R.Blaumaņa "Indrāni”, „ Ļaunais gars”, „Trīnes grēki”, A.Upīša „Ziņģu Ješkas uzvara” u.c. Aktieri bija vietējie ciema ļaudis. Vecstrūžānu 8-gadīgajā skolā iestudēja un izrādīja bērnu ludziņu „Visi prieki vējā”. Natālija Zdanoviča pati bija gan režisore, gan lomu atveidotāja. Visaktīvākais darbs bija Bērzpilī. Tur tika sagatavotas  un daudzkārt izrādītas lugas „Rudens rozes,” „Jo pliks, jo traks”, „Es pazinu tēva sētu”, Likteņa smaids”, „ Sezonas raganiņa" un citas. Dažas lugas tika rādītas vairāk kā desmit reizes. Ar  A.Brigaderes lugu „Čaukstenes” kolektīvs piedalījās teātra dienās Balvos un Žīguros, kur saņēma Pateicības rakstu un balvu. 1990. gada 9.februārī Natālija Zdanoviča skatītājus vēlreiz priecējusi ar pašas iestudētiem  astoņu lugu fragmentiem, bet pēc tam pievērsusies literārajai darbībai. Uzrakstījusi 2 ludziņas „Pelēkā akmens stāsts” un „Līziņas brūtgāni”, kuras  iestudētas un piedāvātas skatītājiem Bērzpilī un Krišjāņos. Vēlāk uzrakstījusi 62 dzejoļus, kurus apkopojusi krājumā „Šalkas”. Tagad Natālijai Zdanovičai ir vairāk kā 90 gadi. Dzīvo viņa Krišjāņu pagasta centrā un ir tautas nama pašdarbnieku rindās. Mīl rokdarbus un aktīvu dzīvesveidu, apmeklē pagastā organizētos pasākumus, lasa dzeju un no iestudētajām lugām atmiņā saglabā interesantākos fragmentiņus.

2009.gada decembrī bija N.Zdanovičas rokdarbu izstāde Krišjāņu pagasta bibliotēkā

Dzeja

Es ticu

Es ticu, ka vēl dzīvošu
Un daudziem laba darīšu,
Gan savējiem, gan svešajiem,
Es dzīvošu, es dzīvošu!

Es ticu, ka ir laimība,
Kur mīlestība mīt,
Jo mīlestība ir liels spēks,
Kas mīda to, tam briesmīgs grēks.

Es ticu, ka ir debesis,
Kur laimes bērni mīt,
Un, kad es vairs šeit nebūšu,
Varbūt, ka tur ar dzīvošu.

/Natālija Zdanoviča/

***

Aina Korkla

Pašdarbniece, Krapaču Ļuce

Aina Korkla (Voiciša) dzimusi 1970. gada 29.jūnijā Balvos. Bērnība un skolas gadi pavadīti Balvu rajona Sudarbē. Mācījusies Tilžas vidusskolā un to beigusi 1988. gadā. Izvēlētā profesija bija saistīta ar pasta darbu un šajā sfērā strādā arī šobrīd.

No 1991. gada dzīvo Balvu rajona Krišjāņos. Krišjāņu kultūras darba organizatore Inese Kalniņa Ainu paaicināja darboties pagasta dramatiskajā kolektīvā, kur spēlējot dažādas lomas, popularitāti ieguva humoristiskais skatuves tēls - Krapaču Ļuce, kas paņemts no Jura Cibuļa un Jāņa Ločmeļa joku stāstu grāmatas „Īdzer veina, lai dzeive ira feina”. 2002. gada Lieldienās, šis tēls pirmo reizi savu monologu skatītājiem parādīja uz Krišjāņu tauta nama skatuves. Vēlāk darbojoties dramatiskajā kolektīvā un braucot ar iestudētajām izrādēm uz kaimiņu pagastiem, Ļuces tēlu iepazina plašāka publika. 2003.gada rudenī interesi par šo skatuves vārda īpašnieci izrādīja sieviešu žurnāla "Ieva" redaktore Līga Blaua. Sekoja intervija, pēc kuras publicēšanas, par Ļuci uzzināja ārpus rajonā robežām un sākās visdažādākie piedāvājumi piedalīties un vadīt pasākumus ar latgaļu humora pieskaņu. Nācās meklēt, kā arī izdomāt pašai jaunus stāstāmos gabalus, lai skatītājiem būtu interesanti. Visbiežāk stāstu saturu nācās izvēlēties atbilstoši pasākumu tematikām - Lieldienām, Līgo svētkiem, Ziemassvētkiem, Valentīndienām, kā arī nācās uzjautrināt publiku dažādos gadatirgos. Uzstājoties ir apmeklēti daudzi pagasti dažādos apkārtējos rajonos - Alūksnes, Gulbenes, Rēzeknes, Ludzas un Preiļu. Vistālākais ceļš tika mērots uz Bauskas rajona Svitenes pagastu, kur notika Bērtuļu dienas gadatirgus. Apģērbi attiecīgi tiek piemeklēti no veciem krājumiem, ar domu, kas spocīgāks, tas labāks.

2003.gadā J.Cibuļa un L. Leikumas latgaliešu valodas mācību grāmatas „Vasals” iznākšanas svētkos Balvos tika sagatavots pārsteigums Cibuļa kungam. Viņam bija iespēja iepazīties ar sekām, kādas radušās pēc viņa grāmatas „Īdzer veina, lai dzeive ira feina” iznākšanas, t.i.- radies skatuves tēls Krapaču Ļuce.

2007. gada 17. februārī Aina Korkla piedalījās ziņģētāju un stāstnieku konkursā Viļānos, iegūstot visvislabākā stāstnieka titulu un skatītāju mīluļa balvu.

Šobrīd Aina strādā Krišjāņu pasta nodaļā un joprojām darbojās Krišjāņu dramatiskajā kolektīvā ik pa laikam iepriecinot publiku ar kādu jaunu Krapaču Ļuces joku stāstu. Brīvajā laikā kā hobijs pierakstīti tiek apkārtnē dzirdētie patiesi joku stāsti no dzīves ar domu , ja nu kādreiz noderēs.

Dzeja

Prāta maldi

Tu klīsti tālumā pēc neatrastās laimes
Un mazu mirkli cerot, ka tā biju es.
Līdz neticības vēji līdz sev tevi aiznes,
Lai nekad vairs nesatiktos mēs.

Ilgu putniem spārni lidojumā skan,
Šķiet, ka Tu jau pieklauvēji man.
Un atkal maldu uguns liesma deg,
Kas skumju ēnu manā sirdī met.

Tu varbūt kādreiz atnāksi pie manām durvīm,
Klusi klauvēsi, lai priekā atvērtu Tev tās,
Bet nezinu, vai sadzirdēt to spēšu,
Kas tomēr aizgājis – to nekad nemeklēšu!

/ Aina Korkla/

***

Irēna Romāne

Par Irēnu sen mani sauc.
Ir forši! Visur draugu daudz.
Ir vīriņš, dēliņš, divi skuķi,
Ļoti patīk visi puķi.
„ Ičmalas” man mājas sauc,
Bars govju, kuras teļi slauc,
Kūtī rukši lielām ausīm,
Pietiek desām, speķa raušiem,
Darbojos es daudzās jomās,
Kaļu plānus, gudras domas.
Tā nu jaukā dzīve rit,
Jūtos tā kā sešpadsmit!

/Irēna Romāne/

***

Jānis Zālītis

Dzeja

Aprīļa vakari

Ielās jau pelēka krēsla,
Aprīļa vakars tumst,
Augstu debess jumā
Pirmās zvaigznītes skumst.

Vakarā šādā nepaliec mājās,
Ej pats un sauc draugu līdz.
Cauri aprīļa vakariem ejiet.
Ejiet, līdz uzausīs rīts.

Mēs iesim divi vien
Cauri aprīļa vakariem siltiem.
Mēs iesim divi vien
Pāri mīlas un draudzības tiltiem.

Bet, ja dzīve šķirs mūs,
Gadu nasta mūsu plecos,
Tad šie aprīļa vakari būs
Sirdīs mums vienalga jau vecim.

Ielās būs pelēka krēsla,
Aprīļa vakars tumšs,
Augstu debesu jumā
Pirmā zvaigznīte skums.

/Jānis Zālītis/