" Mana mūža desmitgades" A.Slišāns
Mana mūža desmitgades
20. gs. četrdesmitie gadi. 1948. gada ceturtajos Ziemassvētkos, tieši tajā laikā, kad pie manas topošās mātes Annas Slišānes ciemos bija atnākusi viņas draudzene kaimiņiene Anna Keiša no Pakašovas ciema, es iesāku šaisaules dzīvi, piedzimstot, sāpēs uz grīdas pakritušajai mātei. Anna Keiša ar maizes nazi pārgrieza manu nabas saiti un es kļuvu patstāvīgs. 1949. gada aprīlī, tieši Lieldienās mans tēvs Domeniks Slišāns iestājās jaundibinātajā kolhozā, kur viņu, kā kārtīgu zemnieku un 2. pasaules kara dalībnieku PSRS karaspēka sastāvā, ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju un es, tāpat kā visa mūsu ģimeme, bez manas piekrišanas, kļuvu kolhoznieks. Tā paša gada septembrī, deviņus mēnešus vecs es uzsāku staigāt kājām. Bet decembrī sāku runāt, sasildot rokas pie krāsns, saucu – tulle.
20. gs. piecdesmitie gadi. 1953. gadā mana māte saslima ar vēdera tīfu un uz vaiga pret žokļa kaulu uzmetās roze, viņa ilgi nogulēja Viļakas slimnīcā. Es, palicis bez uzraudzības , jo vecā māte arī bija slima, saaukstējos un saslimu ar plaušu karsoni, ārstējos Viļakas slimnīcā.
Atceros vilku gaudošanu aukstajās ziemas dienās, kad tie nāca pie mūsu sētas, lai saplosītu aiz kūts izvilktos badā nosprāgušos kolhoza zirgus. Rakstu uz Vorkutas lēģeri mātes brālim Mikelim Jermacānam (Kapucīņu ordeņa mūkam Jēkabam) vēstules. 1956. gada septembrī uzsāku savas skolas gaitas Upītes skolā. 1957. gada pavasarī uzsākas manas kolhoza teļu ganīšanas pirmā no sešām ganiņa vasarām. Gatavojoties 1958. gada Latgales kultūras nedēļai Rīgā, mūsu mājās toreizējā Staļina vārdā nosauktā kolhoza 4. brigādes pašdarbnieki gatavo tautas danču, dziesmu un humora uzvedumu kultūras pasākumam vietējā kolhoza klubā. Neatceros konkrētu gadu ( 1956. vai 1957.), atsaucoties uz kompartijas aicinājumu – radioficēt laukus, arī mūsu mājās ievilka radio un kaķis ar suni vairākus mēnešus negāja istabā, dzirdot radio skaņas. Māte smējās: „ Redziet, lopiņi nevar panest šo komunistu ideoloģisko ieroci, bet mums tas jāpacieš.”Vienīgie lielākie naudas ienākumi pirkumiem skolas gaitu uzsākšanai bija tad, kad tēvs ar vilnas dziju vai teļa gaļu devās uz toreizējo Ļeņingradu, uz tirgiem, veda tirgot arī ābolus. Labi atceros kā tēvs katrreiz pārnāca kājām no 12 km attālās Punduru dzelzceļa stacijas uzkāris lielu baranku virteni uz kakla un ar kādu sajūsmu mēs ar māti tukšojām sapirkto mantu maisu un pielaikojām drēbes un apavus.
20. gs. sešdesmitie gadi. 1960. gadā kolhozā uzceļ lielu kolhoza valdes ēku – kantori ar klubu 200 sēdvietām. Tik liela būve tolaik vēl nebija redzēta. Un zāles griesti un sienas bija izrotāti ar latviskajām ornamentu zīmēm. 1961. gadā mūsu Staļina vārdā nosaukto kolhozu pārdēvē par kolhozu „Cīņa”. 1961. gadā kosmosā uzlido pirmais kosmonauts Jurijs Gagarins, bet lielākā daļa pieaugušo tam netic. 1962. gadā mani kopā ar sola biedru Leonardu Lazdiņu, kā pēdējos atkritējus no kolektīva, pret mūsu pašu un mūsu māšu gribu, kā vecās pasaules sakārņus, kā izteicās skolas direktors Antons Mičāns, klātesot visai skolai, skolas zālē svinīgi „uzņem” pionieru organizācijā, lai skola iegūtu pionieru skolas nosaukumu. Mēs abi nopuņķojušies raudājām, bet skolas direktors pats uzsēja kaklautus, jo Leonards bija pavēstījis pionieru organizācijas vadītājai, ka viņš tai iekodīs rokā. 1963. gadā sāku piedalīties skolas literārajos un mākslinieciskajos konkursos; saceru dzejoļus, stāstiņus un zīmēju ar ūdenskrāsām. Redzot sava tēva mokas un savas ģimenes traģēdiju, zinot apkārtējo ģimeņu bēdas, visiem, pat ģimenei, par brīnumu kļūstu par atturībnieku un nepīpētāju, pats sev nozvērot, ka turēšu vārdu līdz 18 gadu vecumam, bet par atturībnieku tomēr paliku uz mūžu.1964. gadā beidzu astoņas klases, mēnesi pirms skolas beigšanas iestājos komjaunatnē, jo skolotāji to vien veselu gadu runāja, ka bez sastāvēšanas komjaunatnē tālāk dzīvē nekur netikt. Pēc ciemošanās pie vīnogu selekcionāra Paula Sukatnieka Dvietē, strikti nolēmu būt par dārznieku, bet nevis par mākslimieku. Un mūsu ; Upītes skolas solabiedru Leonarda un mans dzīves ceļš izšķīrās. Leonards aizgāja mācīties Rēzeknes mākslas vidusskolā bet mani 1964. gada augustā vecākā māsa Marija aizveda uz Bulduru Dārzkopības sovhoztehnikumu, kur iestājeksāmenus izturu un tieku uzņemts mācīties dārznieku specialitātē. Mācoties Bulduros uzzinu, ka esmu čangals, ka Latvijas padomju krievi neieredz latviešus, ne tā kā pie mums bija kolhozā, kur visi dzīvoja draudzīgi un krievi runāja mūsu mēlē, bet, ja kāds nerunāja, tad centās saprast mūsu valodu. Bet Jūrmalā un vakarīgajās Rīgas ielās, kad ciemojos pie māsas, bija uz ielas krievu jauniešiem jāmet līkums, ja nevēlējis tikt piekauts vai aplaupīts. Sāku vākt un pierakstīt folkloras materiālus, latgaļu valodas senvārdus. Tehnikumā vadu audzēkņu literāro pulciņu un rediģēju literāro izdevumu „Jaunība”.
Notiek Latvijas lauku vienlaidus elektrifikācija. Arī mūsu mājās sāk kvēlot pāris spuldzītes. Pirmā saimniecības elektroiekārta, ko iegādājamies ir elektriskais gludeklis.
1968. gadā uz diviem gadiem tieku iesaukts obligātajā karadienestā padomju armijā, ko uzņemu kā šķiršanos no dzīves. Par laimi mana dārznieka profesija mani izglāba no BAMa celtniecības (atzara uz Čitu) Sibīrijā. Dienu Starajā Peterhofā pie slavenajām Petrodvoreca strūklakām un strādāju saimnieciskās daļas siltumnīcā un plēvju mājā, audzējot guŗķus, tomātus un sīpollokus, kaut pirmajā pusgadā tiek apgūta mana kara profesija – ekskavatorists. Tur uzdienos līdz staršinas pakāpei. Bet vislabākais ko iegūstu dienesta laikā – draudzība ar igauņu, lietuviešu, azerbaidžānu un Rietumukrainas gucuļu zēniem.
20. gs. septiņdesmitie gadi. Pēc dienesta armijā ar 1970. gada jūliju sāku strādāt savā „dzimtajā” kolhozā par laukkopības brigadieri, tad, reorganizējot ražošanu – par ražošanas iecirkņa vadītāju. Uzņemos neoficiālā kultūras darba organizātora lomu, lai saglabātu valodu un tautiskās tradīcijas jaunatnē. Daudz fotografēju; darba norises, dabu, svinības, bēres, kāzas, dažādus notikumus, filmēju; darba norises kolhozā, kultūras pasākumus, sporta sacensības, dzejoju un rakstu dienasgrāmatu, kaut arī neregulāri. Ilgi pierunāts, pēc grūtām pārdomām 1972. gadā iestājos komunistu kandidātos un vēlāk arī biedros, pamatā, lai būtu aizmugure, drošība par manu tradicionālās kultūras darbību, lai varētu asāk cilāt dabas aizsardzības un pretalkoholisma tēmas un darboties par tautas un vides saglabāšanu nākotnei. Rajona partijas komitejas čekas darbinieks mēģina mani pierunāt kļūt par čekas stukači, protams , par labu samaksu, atkratījos vienīgi tad, kad pateicu: „ Par ko jūs mani turat? Lai es tos cilvēkus, kuri mani pazīst no tiem bērnības laikiem, kad vēl bez bikšelēm skraidīju, es izsekotu un par viņiem ziņotu. Tādu nodevību es nevaru atļauties.” Un ziniet, čekists mani saprata. Viņš uzsita man uz pleca un pateica; „Praviļno mysliš. A ja to vyros v detskih sadah Moskvy, ja bez otca i materi vyros, ja neimeju čustv otvetstvennosti za svojih rodnyh i rodstvennikov, ja jih neznaju, menja v Latviju prislali kak osudimovo.”
Apprecos. Kāzās braucam zirgu pajūgos. Ieskaņoju magnetofona kasetēs muzikālās folkloras teicējas un muzikantus. Vācu mutvārdu liecības par novada kultūrvēsturi, par vēsturiskajiem notikumiem, par novada izcilajām personām. Apceļoju vēl dzīvos vecos Latgales kultūras darbiniekus. Aizeju no darba kolhozā, strādāju par bibliotkāru.
20. gs. astoņdesmitie gadi. Atgriežos darbā kolhozā par galveno agronomu. Uzsāku gadskārtu – ierašu svētku organizēšanu, pieskaņojot tos kolhoza darba ritman. Daudz publicējos presē, paceļot problēmas par latgaliskajām kultūrproblēmām, dabas aizsardzību, tikumiskajāmm vērtībām, ētiku, ģimeniskumu, vēsturisko atmiņu un tautisko pašapziņu. Iekļaujos tradicionālās kultūras atdzimšanas darbā. Dibinu Rekavas un Upītes etnogrāfiskos ansambļus, Upītes pamatskolā - Upītes bērnu fokloras kopai veidoju pamatus un tad ar sievas Irēnas Slišānes tiešo darbību un manu idejisko darbu, uzsāk savu kultūras darbošanos Upītes bērnu un vēlāk arī jauniešu folkloras kopas. Palīdzu veidoties un iziet tautās citiem etnogrāfiskajiem ansambļiem. Sniedzu palīdzību zinātniekiem – folkloras vācējiem, etnomuzikologiem, vācu materiālus par LAC. Esmu LTF Balvu nodaļas dibinātāju pulkā un savas Upītes kopas veidotājs. Tieku ievēlēts Pilsoņu kongresā, darbojos Mazajā un Lielaja Latvijas PSR tautu forumā. Uzsāku piemiņas vietu izveidošanu Upītes apkārtnē. Tieku ievēlēts par kolhoza, vēlāk paju sabiedrības Upīte priekšsēdētāju. Ž. „Karogs” ar rakstnieku Jezupa Laganovska, Andra Vējāna, Jura Pabērza un Arvīda Skalbes atbalstu parādās pirmās manas dzejas publikācijas, sāk publicēt arī l. „Vaduguns” un visi Latgales rajonu laikraksti.
Esmu latgaliešu kultūras biedrību un to savienības dibināšanas aktīvists.
Ančipovā, panākot kolhoza kopsapulces akceptu, veidoju piemiņas ansambli, uzpludinot ezeriņu, LAC Ančipovas kaujai 12. – 13. janvārī 1920. gadā. Aktīvi iesaistos pretalkoholiskajā darbā un tautiskās kultūras atdzimšanas darbā, braukāju pa skolām ar pārrunām.
20. gs. deviņdesmitie gadi . Latvija atgūst savu valstiskumu. Pasūtu vairākus valsts karogus, lai ir ko uzvilkt svētkos visām lielajām mājām un saimniecības iestādēm Upītē.
Darbojos Latgales Kultūras Centrā un Latgales Padomē. Vācu līdzekļus Latgales Māras atjaunošanai , LKC izdevniecības darbam. Iznāk mana pirmā bērnu dzejas grāmatiņa „Raibī panti”. Upītē Latvijas valsts 75. gadskārtai veidoju parku. Tieku uzņemts LRS. Sekmīgi vadu paju sabiedrības Upīte pašlikvidācijas darbu, neļaujot nevienam uz cita rēķina iedzīvoties. Šķilbēnu pagasta padomē panāku lēmuma pieņemšanu par Upītes kultūrvēstures muzeja izveidošanu, kur par tā veidotāju un vadītāju nozīmē mani. 1997. gadā atveru muzeja izstāžu telpas. Ar 1995. gadu sāku strādāt par Upītes bibliotēkas vadītāju. Iznāk mana pirmā prozas grāmata „ Šērve jeb Kur tavi ideāli?” Aktīvi darbojos Valda Lauska vadītajā Latgales Demokrātiskajā Partijā, kuras sagādātie līdzekļi tiek novirzīti Latgales kultūrai. Nodibinu un saimniekoju savā zemnieku saimniecībā. Ar Upītes kultūrvēstures muzeja vārdu rīkoju kultūras un piemiņas pasākumus. Piedzimst mans pirmais mazbērns. Apceļoju Latgales skolas, bibliotēkas, kultūras namus, lasot dzeju un pārrunājot kultūrvēsturiskas tēmas. Aizsāku tradīciju ik gadu 1. jūnijā Plešovā pie Piemiņas plāksnes rīkot piemiņas pasākumus Latgales zinātniekam Mikelim Bukšam.
21. gs. pirmā desmitgade. Savā zemnieku saimniecībā uzsāku grāmatizdošanas darbu. Uzsāku projektizstrādes darbus, tā piesaistot līdzekļus gan kultūras darbam Upītē, gan savai saimnieciskajai darbībai zemnieku saimniecībā. Prakatiski ar projektiem panāku it kā otru bibliotēkas budžeta summu, kas sniedzas no Ls 500,00 līdz Ls 3000,00. Uzsāku sadarbības partneru meklēšanu un savu literāro darbu tulkošanu un izdošanu citās valodās. Savācu līdzekļus un Čilipīnes kapsētā uzstādu mākslinieces Ināras Grāveles veidoto pieminekli latgaļu māksliniekam un rakstniekam Jānim Pastoram. Aizsāku tradīciju Upītes tautas namā septembrī rīkot mīlestības dzejas un dziesmu festivālu „Upītes uobeļduorzs”. Saņemu pašvaldības, novada un valsts apbalvojumus un atzinības par savu darbu kultūrā un kultūrvēstures pētniecībā, latgaļu valodas aizsardzības un propopgandas darbā. Man jau ir 6 mazbērni un katram pa veltījumdzejolim.
(tagad Antonam ir kopa jau 11 mazbērni [M.Slišāne])