Saļmu dziedāšanas tradīcijas Upītē
Saļmu dziedāšanas tradīcija Upītē.
Upītes ciems pats par sevi ir diezgan jauna apdzīvota vieta. Tā apdzīvotības vēsture aizsākusies tikai 1953. gadā, kad jaunizveidotajam, apvienojoties vairākiem maziem, lielajam kolhozam pašreizējā Upītes ciema teritorija tika nosprausta par perspektīvo kolhoza galveno ciematu – administratīvo un kultūras centru. Un tā no 1953. gada līdz 1990. gadam Upītes ciems izveidojās par Upītes kultūrvēsturiskā novada centru, konkurējot ar vecākām vēsturiskajām apdzīvotajām vietām. Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā un pēc paju sabiedrības „Upīte” pašlikvidācijas 1994. gadā Upītes ciems nav pazaudējis savu kultūras centra nozīmi.
Savu lomu te spēlē arī 1960. gadā uzbūvētais Upītes tautas nams, kurš dod vietu daudzām kultūras darba izpausmēm.
Šobrīd ar Upīti saprot ne tik vien kā Upītes ciemu ar tā iedzīvotājiem, bet visu Šķilbēnu pagasta DA daļas, Baltinavas pagasta ZA daļas un Briežuciema pagasta ZA daļas teritoriju ar tur vēl saglabājušām seno mazo ciemu paliekām un cilvēkiem, kuri organiski saistīti ar Upītes ciemu; ģimenes locekļu, radu, draugu, darba biedru, interešu kompanjonu dzīves vietu.
Kāpēc Upīte, pareizāk – Upītes iedzīvotāji, spēj noturēt savu kultūrvēsturiskā centra statūtu un, pat, to attīstīt un iekļauties pasaules kultūras mantojuma apritē?
Atbilde vienkārša un pašsaprotama. Tāpēc ka Upīte sevī akumulēja un radoši izmanto un saglabājot attīsta kādreizējo, nu jau pārsvarā izmirušo, Ziemeļlatgales austrumu pierobežas ciemu tradicionālo kultūras mantojumu un to veiksmīgi nodod jaunajai 21. gadssimta upītiešu paaudzei.
Visbagātākā un saglabātākā Upītē ir muzikālās folkloras tradīcija. Šeit vislielākais nopelns ir 1980. gadā oficiāli nodibinātajam Upītes etnogrāfiskajam ansamblim. Upītes etnogrāfiskā ansambļa aktīvā pozicionēšanās Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras vērtību saglabāšanas un pārmantošanas avangardā 20. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, ļāva kā novadā tā visā Latvijā pamanīt upītiešu veikumu. Bet upītieši nestāvēja uz vietas, kā tas notika un notiek daudzās vietās. Ap Upītes etnogrāfisko ansambli tika pulcināti tautas muzikanti, tautas danču pratēji un dancot gribētāji, jaunieši un bērni, rokdarbnieces un stāstnieki, rotaļnieki un jokdari. Tādā veidā Upītē izveidojās un darbojas jau ceturtajā paaudzē – Upītes bērnu fokloras kopa, kādu laiku darbojās jauniešu dejotāju kopa, darbojās Upītes tautas muzikantu etnogrāfiskā kopa, nodibinājās un šobrīd aktīvi darbojas Upītes jauniešu folkoras kopa „Upīte”, aktīvi darbojas rokdarbnieki, bet jau otro gadu Upītē darbojas tradicionālās kultūras Gada skola.
Pie tradicionālās muzikālās kultūras savu stabilu vietu ieņem arī garīgā dziedāšana sētā un laukā – pie ciemu krustiem, kapsētās, bēru gājienos. Šobrīd visstabilākā no garīgo dziesmu dziedāšanas tradīcijām ir saļmu dziedāšana sētā, arī kapsētās. Kaut padomju gados 20. gs. otrajā pusē saļmu dziedāšanas tradīcija sāka apsīkt, tā tomēr ir izturējusi laika pārbaudi un šobrīd pastāv kā būtiska nepieciešamība katras (gandrīz katras) ģimenes tradīcijās – aizgājēju pieminēšanas un godināšanas sakrālajā kontekstā, kas cieši savijusies ar gadskārtu – ierašu un cilvēka mūža godu tradicionālo ritējumu.
Vēl 20. gs. vidū pastāvēja saļmu dziedātāju kopas; lielajos ciemos katrā, bet mazie ciemi veidoja savas saļmu dziedātāju kopas no vairāku ciemu saļmu teicējām, no kurām daudzas saļmes zināja no galvas un vecās, jau lietošanas ceļa sadilušās, pātaru grāmatas tika turētas rokās tikai ieraduma pēc.
Kad ciemu saļmu dziedātāju kopu sievu vairums aizgāja mūžībā, saļmu dziedāšanas tradīcijas saglabāšanu pārņēma Upītes etnogrāfiskā ansambļa sievas, piesaistot dziedāšanas reizēs šur - tur vēl dzīvās bijušās ciemu saļmu dziedātājas.
Saļmu dziedāšanā, tāpat kā trautasdziesmu dziedāšanā, ir savi iedzīvinājušies noteikumi. Jābūt vienai vai divām dziedātājām, kuras ir sācējas jeb vadītājas, kurām ir laba balss un kuras labi pārzin gan tekstu, gan rituāldarbības. Ja runa iet par Upītes sievām, tad ir jāmin viens būtisks fakts – visas upītietes saļmes ir dziedājušas jau bērnībā kopā ar mātēm un vecajām mātēm, kopā ar ciemu ilggadīgajām saļmu dziedātājām, kaut arī daudzām bērnība iekrita jau padomju ateistiskās propogandas gados.
Upītes saļmu dziedātājas, kurām vēl piebiedrojas Monika Keiša, meitas uzvārds Tabūne, dzimusi 1934. gadā, Iveta Logina, meitas uzvārds Kudrjavceva, dzimusi 1973. gadā un Lūcija Logina, meitas uzvārds Keiša, dzimusi 1935. gadā, ir bieži lūgtas dziedāt saļmes Upītes apkaimes ļaužu bērēs un rudens aizlūgumos par mirušajiem.
Īsa informāciju par sievām, kuras iedziedāja saļmes 2008. gadā.
Valentīna Keiša, meitas uzvārds Logina, dzimusi 1940. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš tā dibināšanas 1980. gadā. Ir saļmu dziedāšanas vadītāja un sācēja. Spēcīga, Ziemeļlatgales bolsiem raksturīgā skaistā balss īpašniece. Maizes cepēja.
Anastasija Slišāne, meitas uzvārds Bondare, dzimusi 1941. gadā. Ir saļmu dziedāšanas vadītāja un sācēja. Ar patīkamu balss skanējumu tieši garīgo dziesmu dziedājumos.
Anna Keiša, meitas uzvārds Slišāne, dzimusi1936. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš tā dibināšanas 1980. gadā. Viņa dzied otro balsi, kurš ir ar īpatnēju Annai vien raksturīgu skanējumu. Zin daudzas senas garīgās dziesmas, kuras viņai iemācījis bērnības gados tēvs Antons Slišāns.
Valentīna Mežaka, meitas uzvārds Keiša, dzimusi 1943. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš tā dibināšanas 1980. gadā. Skanīga, kaut arī pieklusināta balss īpašniece.
Marija Supe, meitas uzvārds Slišāne, dzimusi 1932. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš tā dibināšanas 1980. gadā. Ir slavena tautas muzikante, spēlē uz kokles un cītara kopš 15 gadu vecuma. Patīkama balss, īpaši solo dziedājumos kokles vai cītara pavadījumā. Zin ļoti daudz tautasdziesmu, ziņģu, ir izcila nostāstu teicēja. Dzied dažādās balsīs.
Līvija Supe, meitas uzvārds Garāne, dzimusi 1952. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš 1981. gada. Spēcīga, skanīga balss īpašniece. Dzied arī baznīcas korī.
Helēna Šakina, meitas uzvārds Keiša, dzimusi 1933. gadā. Upītes etnogrāfiskā ansambļa dalībniece kopš 1983. gada. Izcila rokdarbniece – jostu audēja. Dzied saļmes arī otrā saļmu dziedātāju kopā, kur saļmu sācēja un vadītāja ir Marta Vizule.
No muzikologu puses padomju laikā interese par garīgo dziesmu dziedāšanas tradīciju tautā netika izrādīta. Tas bija ateistiskās propogandas rezultāts. Tāpēc ir jāuzsver tas lielais un nepārvērtējamais darbs, ko 1971. gadā paveica Mikelis Jermacāns (Kapuciņu tēvs Jēkabs)(05.11.1911. – 04.01. 1986.). Viņš bija pirmais, kurš Latvijā tautas muzikālās folkloras tradīciju sāka pētīt un ieskaņot audioāli to saredzot kopainā; tautasdziesmu, ziņģu un garīgo dziesmu dziedājumu apvienojot kopīgā tautas tradicionālās muzikālās kultūras mantojumā.
20. gs. septiņdesmito gadu sākums toreizējā PSRS iezīmējās ar pastiprinātu komunistiskās ideoloģijas uzbrūkošo darbību tieši tradicionālās kultūras pašapziņas graušanā. Tautai bija jāizdzīvo divas dzīves; oficiālā – komunisma cēlāju dzīve un katra iekšējā – savas tautas tikumisko tradīciju saglabāšanas dzīve. Tā laika skola un politiski sabiedriskās organizācijas jaunajai paaudzei neļāva aizdomāties līdz patiesībai, kādēļ lielumlielā jaunās paaudzes daļa noliedza savas tautas tradicionālo kultūras un tikumisko mantojumu. Nākotne rādījās bēdīga. Likās, ja pagāniskā tautas kultūras mantojuma daļa kaut cik tika izmantota sociālistiskās kultūras metos, tad reliģiskā tautas kultūras tradīciju daļa tika pilnīgā izstumta un noliegta. Maija dziedājumi pie ciemu krustiem jau bija izzuduši, sāka apsīkt saļmu dziedāšanas tradīcija. Tāpēc saprāta balss no zemapziņas aicināja veikt steidzamu izzūdošās kultūras mantojuma daļas iemūžināšanu pierakstos, ierakstos, fiksēšanu foto un kino veidos. Mikeļa Jermacāna un mans darbs bija uz to arī orientēts; lai nepazustu, lai saglabātos piemiņai,, lai kādreiz tiktu izmantots ...
Mūsu sadarbība aizsākās spontāni. Viņš redzēja, kā es pierakstu tautasdziesmu dziedājumu pie teicējām un nāca ar piedāvājumu apvienot spēkus un veikt kapitālu Ziemeļlatgales (Baltinavas – Šķilbēnu novada) muzikālās folkloras audiopierakstīšanu tam laikam atbilstošā līmenī – megnetofonu lentēs ar informatīvo izklāstu paralēli dzuiedājumam.
Tā kā Mikelis Jermacāns tanī brīdī strādāja par Gulbenes pilsētas katoļu draudzes prāvestu, bet es kolhozā par ražošanas iecirkņa vadītāju, tad mēs it kā pārstāvējām divas pretējas ideoloģijas, kas rosināja mūsu sadarbību veikt ar visiem piesardzības līdzekļiem. Ieraksti tika veikti Gulbenē, plebānijā, kur dzīvoja Mikelis Jermacāns, bet dziedātājas, kas pamatā bija mūsu dzimtas sievietes, lai izvairītos no klaču izplatīšanās, uz Gulbeni ar izpirktu Gulbenes taksometru tika aizvestas un atvestas tieši no mājām, jāsaka tā – no Ziemeļlatgales ciemiem. Finansiālos izdevumus sedzām abi kopīgi. Domāju, ka Mikeļa Jermacāna izdevumi tomēr bija lielāki.
Pierakstus pamatā veica pats Mikelis Jermacāns. Es to darīju vienīgi tad, kad pierakstīšana bija jāveic Gulbenes baznīcā, jo pats Mikelis Jermacāns tad piedalijās reliģiskajā rituāldarbībā. Es ar magnetafonu tad tiku noslēpts aiz svētbildes lai baznīcēni nepamatoti neuztrauktos. Starp citu, vienreiz viens acīgs baznīcēns tomēr mani bija pamanījis un skrējis zakristejā pie Mikeļa Jermacāna brīdināt, ka tiekot izspiegots.
Ieraksti tika izdarīti vienlaicīgi četros magnetafonos. Jāatzīmē, ka vispirms notika iedziedātāju sadziedāšanās, balsu un teksta apzināšana ar ierakstu, ko tūliņ noklausījās pašas iedziedātājas un veica korekcijas, atceroties dziedāšanas skanējumu, kāds tas bija senāk. Šādā veidā visas kopā atminējās arī dziesmu vārdus. Mīnuss šiem ierakstiem ir tas, ka tautasdziesmām, lai tās būtu garākas, Mikelis Jermacāns, kad dziedātājas neatminējās dziesmu garākus tekstus, savāca vārdus no tautasdziesmu grāmatām, kuras es viņam piegādāju uz Gulbeni.
Pie saļmu un citu garīgo dziesmu ierakstiem šāda pašdarbība nenotika. 1971. gadā saļmu dziedājums tika ierakstīts tāds, kādu dziedātājas atcerējās un pašas dziedāja no viņu bērnības laikiem – 20. gs. pirmajā pusē.
Īsa informācija par sievām, kuras saļmes iedziedāja 1971. gadā.
Agata Zelča (1907. – 2004.), liela tradicionālās kultūras zinātāja, ar labu un spēcīgu balsi, senākā muzikālās kultūras mantojuma pārzinātāja, izcila teicēja, audēja.
Buorbola Zelča (1912. – 2002.), seno bolsu zinātāja, darba un sadzīves dziesmu teicēja, rokdarbniece.
Katrīne Jermacāne (1916. – 1989.), mūķene, izcila garīgo dziesmu teicēja ar skaistu balsi. Labi pārzināja gadskārtu – ierašu svētku tautasdziesmas un balādiskos dziedājumus, izcila rokdarbniece; izšuvēja, knipelētāja, tamborētāja.
Anna Slišāne (1922. – 1977.), izcila teicēja, pārzināja plašu tautasdziesmu dziedāšanas spektru, saļmu vadītāja, seno bolsu pratēja un tautasdziesmu melodiju interpretētāja, izcila rokdarbniece; audēja, adītāja, tamborētāja.
Otīlija Bondare , dz. 1939. g., no 1981. līdz 1986. gadam darbojusies Rekavas etnogrāfiskajā ansamblī. Skaista un spēcīga balss īpašniece. Rokdarbniece.
18.07.2008.