Lai palīdzētu Latvijas iedzīvotājiem iesaistīties valsts informatīvās telpas aizsardzības un drošības stiprināšanas pasākumos, Valsts kanceleja izdevusi izglītojošu materiālu «Rokasgrāmata pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties». Izdevumu papildina Elīnas Brasliņas veidotas ilustrācijas, kas ironizē par Kremļa izplatītajiem naratīviem.
Rokasgrāmata pret dezinformāciju primāri tika izdota kā metodisks materiāls valsts pārvaldē strādājošajiem, taču, gatavojoties Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļai, kas tika aizvadīta 24.–31. oktobrī, Valsts kanceleja izdevuma digitālo versiju darīja pieejamu ikvienam interesentam. Drukātā formā rokasgrāmata ir pieejama Latvijas publiskajās bibliotēkās.
Rokasgrāmatas pamatā ir Visaptverošās valsts aizsardzības sistēmā ietvertā ideja, ka jebkurš publiskajā sektorā strādājošais var sniegt ieguldījumu, lai rūpētos par informatīvās telpas drošību un noturību. Tādēļ rokasgrāmatā ir ieteikumi pasākumiem gan individuālā, gan institūciju līmenī, kā arī skaidrota valsts līmeņa pieeja stratēģiskās komunikācijas spēju attīstībai un informatīvās telpas drošības stiprināšanai. Lai arī galvenā izdevuma mērķauditorija ir valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības strādājošie, rokasgrāmatā ietvertās praktiskās zināšanas un ieteikumi ir noderīgi jebkuram Latvijas iedzīvotājam.
Lai vizuāli bagātinātu materiālu, Elīna Brasliņa izveidojusi vāka ilustrāciju, kā arī septiņus iekšlapu zīmējumus. Ilustratore uzsver, ka, ņemot vērā tēmas aktualitāti, kā arī daudzās ar to saistītās vizuālās interpretācijas, kas redzamas publiskajā telpā, viņai bijis svarīgi atrast tēlu, kurš trāpīgi atainotu dezinformācijas dabu. «Sākumā apsvēru zirnekli, bet tad atcerējos, ka bērnu grāmatā par mārketingu jau biju zīmējusi astoņkāji — viltīgu un visur esošu datu «sagrābstītāju». Tagad šo tēlu pārvērtu par dezinformācijas izplatītāju, kas strādā neskaitāmos kanālos vienlaikus, prot veikli izlocīties, izmantot dažādas ierīces un, protams, pastāvīgi melo — tāpēc spicais, garais deguns,» stāsta Elīna. Iekšlapu zīmējumos spicdegunis atvasināts citos tēlos, kas ironizē par izplatītākajiem dezinformācijas naratīviem — par to, cik slikta ir Latvijas ekonomika, salīdzinot ar PSRS laikiem, cik vāja ir Latvijas armija, kā tiek diskriminēti krieviski runājošie utt.
https://balvi.biblioteka.lv/Alise/lv/book.aspx?id=89773&ident=1108930
No kā ir atkarīgs nāciju liktenis? “Nāciju liktenis ir atkarīgs no tā, kā tās barojas” – pie šāda secinājuma nonāca Napoleona laika Francijas Kasācijas tiesas tiesnesis Žans Antelms Brijā-Savarēns – iespējams, pārdomājot savas nācijas neseno pagātni un Franču revolūciju, kuru, kā zināms, izraisīja parīziešu neapmierinātība ar maizes trūkumu, kas savukārt izpelnījās Marijas Antuanetes nevainīgo repliku: “Ja viņiem nav maizes, lai ēd kūkas!” Tiesneša darbs Brijā-Savarēnu, šķiet, nedaudz garlaikoja, jo brīvajā laikā (un bieži vien arī darba laikā) viņš daudz labprātāk darīja ko citu: gremdējās apcerē “par visu, kam sakars ar cilvēku kā būtni, kura barojas” – proti, par gastronomiju.
Kā tas bija iespējams, ka PSRS okupācijas laikā, kad visai strauji auga saražotās rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas apjomi, Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis pieauga daudz lēnāk? Šajā grāmatā atrodam skaidrojumu: tā bija mērķtiecīga, koloniāla okupācijas varas politika - izsūkt no Latvijas (Baltijas republikām) tik, cik vien iespējams, vienlaicīgi padarot to par īstu karabāzi savu interešu aizstāvībai. PSRS nodarītie zaudējumi šajos gados naudas izteiksmē ir 30 811 385 645,25 rubļi.
Grāmata ir autobiogrāfisku stāstu mozaīka, jeb kā pats autors to dēvē - īsmetrāžas stāsti par piedzīvoto savā profesijā un ceļā uz to. Kopā tie veido radošā cilvēka dzīves ainavu pagājušā gadsimta 
"Ir diezgan grūti atrast terminu, lai raksturotu grāmatas žanru. Riskēšu to nosaukt par vēsturisku eseju krājumu, kuru vieno galvenokārt Latvijas teritorija kā vēsturiskā telpa, notikumu hronoloģiskā secība un galvenie varoņi - Baložu dzimtas četru paaudžu pārstāvji. Baložu dzimta, kā tāds grāmatas kolektīvais galvenais varonis, parāda, ka latvieši nestāvēja malā, bet gan diezgan aktīvi iesaistījās politiskajos procesos un pat spēlēja tajos nozīmīgu lomu ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un Vācijā. Interesanti izsekot viņu intelektuālajai un ideoloģiskajai izaugsmei, kas ļauj secināt, ka latviešu inteliģence šajā laikā sāka spēlēt arvien nozīmīgāku lomu, kas vēlāk ļāva izveidoties neatkarīgai valstij", raksta priekšvārda autors
Šajā pasaku grāmatā mēs savienojām nerātnās un tā saucamās brīnumpasakas. Ar Vladimira Propa gādību par brīnumainām sauc iniciācijas pasakas. Teju tāpat kā ozolu klātesamība nosaka tipiskā Krievijas meža statusu (mežs bez ozoliem itin kā nemežs), tā brīnumpasaka kļuvusi par pasaku ainavas dominējošo elementu. Nerātnās pasakas – gaismas plaiksnījumi starp kokiem; to nejaušā neregularitāte lasāma caur secīgu brīnumpasakas attīstības prizmu, tās cikliskajiem klejojumiem un atgriešanos.
Dzīvot savu dzīvi un nepieļaut kļūdas ir katra cilvēka spēcīgākā vēlme. Lai to īstenotu, jāatrod laiks pašanalīzei. Tiekoties ar cilvēkiem konsultācijās un nestandarta situācijās, autorei ir uzkrājušās atziņas, kas var palīdzēt izprast sevi, gūt panākumus vai vienkārši justies labāk.
Padomi vecākiem par mazajiem līdz 6 gadu vecumam.
Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. 1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.
Evitas Zarembas-Krīgeres grāmata piedāvā aizraujošu ceļojumu pa Ziemeļlatgales dziesmas pēdām, kura gaitā lasītājam piedāvāts kļūt par dziedātāju, jo dziesmas domātas dziedāšanai ne plauktā turēšanai. Tomēr arī plaukta turētājiem un pētniekiem šī grāmata būs noderīga, jo še iespējams sastapt leģendāras Ziemeļlatgales dziedātājas, un uzzināt ko vairāk par viņu dzīvi, kas šajā gadījumā stāstīta ne svešiem, bet savējiem, un tādējādi satur arī jaunu un līdz šim mazāk zināmu informāciju. Šāda personiska, intervijās balstīta pieeja, kuras centrā ir konkrēti cilvēki, viņu dzīves pieredze un tieši viņu dziedātās dziesmas, ir brīnišķa dāvana Ziemeļlatgales krāšņā un bagātā dziesmu pūra glabātājiem un kopējiem, starp kuriem ir arī šīs grāmatas autore. Anda Beitāne, etnomuzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore.
20. gadsimta 20. gados čeka izdomāja operāciju “Trests”, kas palīdzēja Padomju Savienībai sekot līdzi balto migrantu gaitām, sēja intrigas un mānīja citu valstu izlūkus. Šī stāsta tēli ir visnoslēpumainākie personāži Somijas vēsturē: Latvijā dzimušie [Eduards?] Operputs un Vilis Jurcēns, kā arī Operputa iespējamā mīļākā – gudrā Marija. Tas ir arī vēstījums par meistarīgo britu spiegu un Džeimsa Bonda prototipu Sidniju Reiliju, kurš iekļuva slazdā. Šie un daudzi citi personāži ietekmēja nepieteiktā Somijas un PSRS spiegošanas kara gaitu. Un autors, pētīdams Somijas un Latvijas arhīvus un liecības, šķetina sarežģīto, izdomas un viltību pilno, daudzveidīgo un neparedzami globālo spiegošanas pasauli.
Grāmata vēsta par to, kas ir svarīgs ikvienam: mīlestība un naids, ticība un nodevība, laiks un nāve, labais un ļaunais. Autors meistarīgi savij leģendu, mistiku, filozofiju un dzeju spēcīgā alegoriskā līdzībā, palīdzot cilvēkiem atklāt dzīves jēgu un sniedzot atbildes uz daudziem jautājumiem. Apbrīnojami, ka galvenais varonis Mirdads runā tieši par tam problēmām, kas cilvēkus satrauc arī šobrīd, mudina paskatīties uz notiekošo no cita skatpunkta, ar iejūtību, sapratni un mīlestību! Iespējams, grāmatā atradīsiet atbildi arī uz jautājumu, vai Mirdads bija noslēpumainais leģendām apvītā Noasa šķirsta pasažieris...Pirmo reizi darbs publicēts 1948. gadā un kopš tā laika tiek atkārtoti izdots daudzās pasaules valstīs. Mirdada grāmata tiek uzskatīta ne tikai par Mihaila Naīmes garīgas domas virsotni, bet arī par garīgās gudrības šedevru. Mihails Naīme (1889 - 1988) ir libāņu - amerikāņu rakstnieks, filozofs, esejists, stāstu un romānu autors, literatūras vēsturnieks un kritiķis, sociāli politisku rakstu autors. Atzīts par vienu no pieciem arābu literatūras dibinātājiem. Sarakstījis 31 grāmatu, no kurām katra ir atzīta par klasiku gan arābu, gan angliski runājošajās valstīs. Kopējais viņa darbu skaits tuvojas simtam.
MAIZES GRĀMATAS autore Vija Kudiņa ir pieredzes bagāta maizes cepēja un gandrīz 20 gadus sagaida apmeklētājus pašas dibinātajā Maizes muzejā Aglonā. Gadiem uzturētā interese par maizes vēsturi, maizes veidiem un cepšanas tradīcijām apkopota grāmatā. “Maizes grāmatā” no visa pa saujai: ticējumi, tautasdziesmas par maizi, receptes, svētības zīmes uz kukulīša un derīgi padomi mīklas mīcītājai un maizes cepējai…
Grāmatas autors Manfreds Šneps-Šneppe sava autobiogrāfiskā un vienlaikus populārzinātniskā vēstījuma žanru precizē ar apakšvirsrakstu “Raibās dzīves esejas”, kas daudz precīzāk definē apjomīgā sacerējuma saturu un formu. Autora un zinātnieka mūža piepildītākā daļa saistās ar viņa karjeras potenciāla realizāciju Maskavā, trīsdesmit intensīva darba gadus veltot PSRS zinātnes, tehnoloģiju un industrijas telpas attīstībai. Cieši saistīta ar pirmrindas tehnoloģiju izgudrojumiem un to lietojumu gan civilajās, gan stratēģiski nozīmīgākajās militārajās jomās. To palīdz saprast kaut vai 2017. gadā krievu valodā publicētā grāmata “ Telekomunikacii Pentagona”, kurā autors mūsdienās “spēj” vai “drīkst” padalīties ar tādu informāciju, kas vēl pirms neilga laika ir bijusi kodēta un pieejama tikai ierobežotam skaitam pētnieku.
Bērnam sasniedzot skolas vecumu, dzīvē sākas pavisam jauns posms – viņš pirmo reizi cenšas atrast savu vietu lielākā kopienā, saprast, ko nozīmē būt pašam. Grāmata “Pamatskolas laiks” būs atbalsts vecākiem laikā, kad jātiek galā ar aizvien sarežģītākām situācijām. Šajos gados iezīmējas bērna personības aprises, un tas mazo cilvēku padara īpaši ievainojamu. Skolas vecumā bērnam nereti pats svarīgākais uzdevums šķiet atrast savu bariņu, justies piederīgam. Ja tas neizdodas, pārņem bailes tikt atstumtam, zaudēt cieņu vienaudžu acīs. Un tad emocijas saceļ tādu vētru, kam grūti izkuģot cauri vienatnē.