Bibliotēkas ziņas
1940.gada 17.jūnijs un 1941.gada 14.jūnijs - literatūras atspoguļojumā
Pirms 84 gadiem, 1940.gada 17.jūnijā, Latvijā ienāca Padomju Savienības karaspēks. Latvija nokļuva pilnīgā svešas armijas varā un Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju. Šajā dienā sākās Latvijas okupācija, kura ilga līdz pat 1991.gadam.
Naktī uz 1941. gada 14. jūniju Latvijā un citās Baltijas valstīs tika veikta specifiska padomju politisko represiju forma – iedzīvotāju piespiedu pārvietošana jeb deportācija.
1940. gada 17. jūnijā pulksten piecos no rīta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēka vienības sāka pāriet Latvijas Republikas robežu, tā pārkāpjot starptautiskās normas, tostarp pašas parakstīto 1920. gada Latvijas–Krievijas miera līgumu un Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Rīgu padomju armijas tanki sasniedza ap pulksten vieniem dienā. Latvijas armija parakstīja kapitulācijas aktu, apņemoties neizrādīt pretestību un palikt savās dislokācijas vietās. Notikusī okupācija noslēdza pirmo, nepilnus 22 gadus ilgušo Latvijas neatkarības posmu, kurš sākās ar valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī.
Uzreiz pēc okupācijas sākās Latvijas iedzīvotāju aresti. Politiskās represijas vērsās pret Latvijas Republikas izlūkdienesta un politiskās policijas vadošie m darbiniekiem un aģentiem, robežsargiem, paramilitārās aizsargu organizācijas virsniekiem, cietumu resora darbiniekiem, Latvijas armijas virsniekiem, labējo politisko partiju (to skaitā arī nacionālo minoritāšu partiju) vadītājiem un aktīvistiem, krievu emigrācijas organizāciju aktīvistiem, labēji radikāliem latviešu nacionālistiem. Šo represiju mērogi Latvijas apstākļiem bija ievērojami. Deportācijas laikā Latvijā arestēja un izsūtīja 15 443 tās iedzīvotājus, tostarp sievietes, bērnus, vecus cilvēkus. Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā atšķīrās no politiskajiem arestiem ar masveidīgumu un to, ka pat formāli netika meklēti nekādi vainas pierādījumi – izsūtīšanas un arestēšanas pamats bija personas nodarbošanās, sociālais stāvoklis, piederība pie noteiktām politiskām un sabiedriskām organizācijām, turklāt deportācija skāra ne tikai konkrēto personu, bet arī tās ģimenes locekļus. Deportācijas upuri bija Latvijas politiskā un ekonomiskā elite – pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji, tirgotāji. Faktiski tika iznīcināta Latvijas Republikas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados. Deportāciju organizēja PSRS Iekšlietu tautas komisariāts sadarbībā ar PSRS Valsts drošības tautas komisariātu un tiem pakļautie Latvijas PSR Iekšlietu un Valsts drošības tautas komisariāti.
